Atklāšanas ceremonijas galvenās sastāvdaļas ir:
1. Valstu delegāciju parāde. To tradicionāli ievada Olimpisko spēļu dzimtenes Grieķijas delegācija. Citu valstu pārstāvji seko alfabēta kārtībā, parādi noslēdz rīkotājvalsts komanda. Pirmo reizi delegāciju parāde, kad sportisti svinīgi iesoļoja olimpiskajā arēnā aiz savas valsts karogiem, notika 1908. gadā Londonas olimpiādes spēlēs;
2. Olimpiskā karoga ienešana.
Karogu tradicionāli ienes rīkotājvalsts slavenākie sportisti vai citas leģedāras personības.
3. Skanot Olimpiskajai himnai Olimpiskais karogs tiek pacelts mastā. Olimpiskā himna pirmo reizi tiek atskaņota 1960. gadā Romas Olimiādē. Himnas pamatā ir grieķu komponista Spirosa Samarasa 1896. gadā sacerētā mūzika. Teksta autors ir Kostass Palamass.
4. Sportistu, tiesnešu, treneru zvēresti. Sportista zvērests pirmo reizi tika dots VII olimpiādes spēlēs Antervepnē 1920. gadā. Tiesnešu un offocoālo personu zvērests - XX olimpiādes spēlēs Minhene 1972. gadā. Treneru zvērests pirmo reizi tika dots I pasaules jaunatnes olimpiādē 2010. gada Singapūra.
5. Olimpiskās lāpas iedegšana. Olimpiskās uguns stafetes pēdējos posmus parasti veic rīkotājvalsts spožākās sporta zvaigznes.
6. Paziņojums par spēļu atklāšanu. Olimpiskā harta paredz, ka spēles atklāj rīkotājvalsts augstākā amatpersona.
Galvenā loma spēļu atklāšanā ir sportistiem. Aiz savu valstu karogiem tie svinīgi soļo skatītāju priekšā .
Pēc oficiālās ceremonijas seko mākslinieciskā programma ar krāšņiem kostīmiem, dejošanu, dziedāšanu un mūziku, kas noslēdzas ar krāšņu un vērienīgu uguņošanu.
Olimpiskais zvērests
Tradicionāls rituāls olimpisko spēļu laikā.
Olimpiskā zvēresta tekstu 1913. gadā izstrādāj Pjērs de Kubertēns, kurš ierosināja atdzīvināt antīkajās olimpiskajās spēlēs pieņemto zvēresta rituālu (antīko spēļu dalībnieki zvērēja pie Zeva altāra).
Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas laikā visu sportistu vārdā zvērestu dod tās valsts pārstāvis, kuras teritorijā notiek spēles. Pirmo reizi zvērests tika dots VII olimpiādes spēlēs Antverpenē 1920. gadā. Zvēresta laikā sportists stāv tribīnē olimiskā stadiona laukumā, līdzās olimpiskajam karogam.
Olimpiskā zvēresta teksts: "Visu sportistu vārdā apsolu, ka mēs piedalīsimies šajās spēlēs, cienīdami un ievērodami noteikumus, saskaņā ar kuriem tās tiek rīkotas, īsteni sportiskā garā, sporta slavas un savu komandu goda vārdā."
Kopš 1972. gada (XX Minhene) arī viens tiesnesis visu tiesnešu un ofociālo personu vārdā dod olimpisko zvērestu: "Visu tiesnešu un oficiālo personu vārdā apsolu, ka šajās spēlēs mēs pildīsim savs pienākmus pilnīgi objektīvi, cienīdami un ievērodami noteikumus, saskaņā ar kuriem notiek sacensības, īsteni sportiskā garā."
2010. gadā Pasaules Jaunatnes olimpiādē Singapūra pirmo reizi zvērestu deva viens treneris visu treneru vārdā: "Visu treneru vārdā un citu komandas locekļu vārdā apsolu, ka mēs šajās spēlēs apņemamies nodrošināt, ka sportiskais gars un godīgas spēles princips tiks pilnībā ievērots un pārstāvēts saskaņā ar Olimpisma paustajām idejām un principiem."
Uz apbalvošanas ceremoniju tiek aicināti pirmo trīs vietu ieguvēji.Viņi saņem olimpiskās medaļas un ziedus, mastā paceļ sportistu pārstāvēto valstu karogus, tiek atskaņota čempiona himna.
Pirmo reizi Olimpiskajās spēlēs Latvijas himna skanēja 2000.gadā Sidnejas Olimpiskajās spēlēs, kad Latvijas vingrotājs Igors Vihrovs izcīnīja olimpisko zelta medaļu.
2008. gada Pekinas un 2012. gadā Londonas olimpiādes spēlēs Latvijas valsts himna skanēja par godu Mārim Štrombergam divkārtējam olimpiskajam čempionām BMX riteņbraukšanā.
Antīkajās Olimpiskajās spēlēs uzvarētājus apbalvoja ar olīvkoka zaru vainagiem. Mūsdienu olimpiskajās spēlēs trīs labākie sportisti tiek apbalvoti ar zelta, sudraba un bronzas medaļām. Uzvarētāja medaļa tike izgatavota no sudraba un tai jābūt pārklātai vismaz ar 6 gramiem tīra zelta.
Pirmie astoņi sportisti saņem Olimpisko spēļu goda rakstus.
Pirms tika noteikts, kāda balva jāpasniedz uzvarētājam, ne vienmēr pirmo trīs vietu ieguvējiem tika pasniegtas zelta, sudraba un bronzas medaļas. 1896.gada spēlēs Atēnās nebija zelta medaļu - uzvarētājs saņēma sudraba medaļu, bet otrās vietas ieguvējs - bronzas. 1900.gada olimpiādes spēles Parīzē sakrita ar Pasaules Izstādi, un uzvarētājus apbalvoja nevis ar piemiņas plāksnēm vai mākslas darbiem. Kopš 1908.gada spēlēm Londonā medaļām ir noteikti standarti.
Olimpiādes spēļu medaļām jāatbilst SOK noteiktajiem standartiem. No 1928. līdz 1968.gadam uz medaļas vienas puses bija attēlota Nike - uzvaras dieviete grieķu mitoloģijā, bet uz otras - sportists, ko pūlis nes uz saviem pleciem. 1972.gadā tika pieņemts lēmums, ka turpmāk joprojām uz vienas medaļas puses jābūt attēlotai uzvaras dievietei, bet otras puses dizainu veido spēļu rīkotāji.
Ziemas olimpisko spēļu medaļas netiek pakļautas striktiem ierobežojumiem. Spēļu rīkotāju komiteja var mainīt medaļu izskatu katrām spēlēm. Šo medaļu izskats ir daudz interesantākas, jo var tikt veidotas no dažādiem materiāliem, piemēram, kristāla, granīta.
Paaugstinājums tiek izmantots medaļu pasniegšanas ceremonijās, pirmo reizi tas parādījās Leikplesidas spēlēs 1932.gadā.
Apbalvošanas ceremonijas vienmēr ir saviļņojoši pasākumi. Lai arī sportistu pavadītais laiks uz paaugstinājuma ir ļoti īss, salīdzinot ar laiku, kas tika prasīts, lai tiktu uz tā, publikas apbrīna un sajūsma saldina viņu uzvaras mirkli un iespējams ir patīkamākais atalgojums.
Atēnas 1896 | Parīze 1900 | Santluisa 1904 | Londona 1908 | Stokholma 1912 |
Antverpa 1920 | Šamonīk 1924 | Parīze 1924 | Amsterdama 1928 | Sanktmorica 1928 |
Leikpleisida 1932 | Losandželosa 1932 | Berlīne 1936 | Garmiša - Partenkirhene 1936 | Londona 1948 |
Sanktmorica 1948 | Helsinki 1952 | Oslo 1952 | Kortina d'Ampeco 1956 | Melburna 1956 |
Stokholma 1956 | Roma 1960 | Skvoveli 1960 | Insbruka 1964 | Tokija 1964 |
Grenoble 1968 | Mexiko 1968 | Minhene 1972 | Sapporo 1972 | Insbruka 1976 |
Monreāla 1976 | Leikpleisida 1980 | Maskava 1980 | Losandželosa 1984 | Sarajeva 1984 |
Kalgari 1988 | Seula 1988 | Albervila 1992 | Barselona 1992 | Lillihamera 1994 |
Atlanta 1996 | Nagano 1998 | Sidneja 2000 | Soltleiksitija 2002 | Atēnas 2004 |
Turīna 2006 | Pekina 2008 | Vankūvera 2010 | Londona 2012 | Soči 2014 |
Rio 2016 | Phjončhana 2018 |
Noslēguma ceremonijas sākumā stadionā ienes visu dalībvalstu karogus.
Saskaņā ar tradīciju, kas sākās Melburnas spēlēs 1956.gadā.
Demonstrējot olimpiskās kustības vienotību, sportisti stadionā ierodas kopā, nevis savu valstu delegāciju sastāvā.
Ceremonijas laikā olimpiso karogu nolaiž un nodod nākamo spēļu rīkotājpilsētas mēram. Tiek nodzēsta olimpiskā lāpa.
Saskaņā ar Olimpisko hartu spēles par slēgtām pasludina SOK prezidents.
Olimpiskās spēles saistās ne tikai ar sportu, bet arī ar miera ideju.
Šī saistība ir radusies senajā Grieķijā, kur sacensību laikā tika izsludināts pamiers, un tika pārtraukta visa veida kara darbība.Neviens nedrīkstēja ierasties Olimpijā ar ieročiem, un stadionā karojošo valstu pārstāvji sacentās savā starpā tāpat kā visi citi.
Olimpiskais pamiers ir Senās Grieķijas un mūsdienu tradīcija, tas ir kas vairāk par aicinājumu uz īsu brīdi pārtraukt konfliktus. Mūsdienās, kopš olimpisko spēļu atjaunošanas 1896. gadā, tās tiek uztvertas kā miera un sporta svētki visai pasaulei.
Mūsdienās olimpiskais pamiers pauž cilvēces vēlmi veidot pasauli, kas balstās uz godīgas konkurences, humānisma, brālības un iecietības principiem, tādejādi ceļot tiltu starp seno tradīciju un mūsdienas pasaules lielajiem izaicinājumiem - miera saglabāšanu pasaulē, dialogu starp dažādām kultūrām, saprašanos un sadarbību starp tautām.